Latviešu literārās valodas vārdnīca
85 581 šķirklis
kopkajīte
kopkajīte -es, dsk. ģen. -šu, s.
1.Telpa uz karakuģa virsnieku kopīgai lietošanai brīvajā laikā.
PiemēriKreisera kopkajīte.
2.Telpa uz (piemēram, tirdzniecības, zvejas) kuģa, kurā var uzturēties visi komandas locekļi.
PiemēriPuiši apklusa, kļuva domīgi. Kompota krūzi steidzīgi iztukšojuši, devās prom no kopkajītes.
Avoti: 4. sējums