košļāt
košļāt -āju, -ā, -ā, pag. -āju; trans.
1.Smalcināt ar zobiem, jaukt ar siekalām (barību) mutē, gatavojot (to) rīšanai.
Piemēri..viņš.. ceturtdaļstundu mocījās ap vienu pašu kartupeli. Viņš košļāja to, valstīja pa muti un nevarēja norīt ne kumosa.
- ..viņš.. ceturtdaļstundu mocījās ap vienu pašu kartupeli. Viņš košļāja to, valstīja pa muti un nevarēja norīt ne kumosa.
- ..viņš.. atlauza gabalu no maizes klaipiņa un, garšu ne juzdams, sāka to košļāt.
1.1.intrans.
PiemēriOtrs kodiens, trešais... Viņš košļāja gausi un ritmiski.
- Otrs kodiens, trešais... Viņš košļāja gausi un ritmiski.
1.2.Vairākkārt kost (ko), piemēram, sasprindzinājumā, nervozējot. Kodīt.
PiemēriArī Lienai bij grūti nosēdēt, viņa norāva sausu smilgu un košļāja to, stiebriņš vēl suloja viegli skābeni.
- Arī Lienai bij grūti nosēdēt, viņa norāva sausu smilgu un košļāja to, stiebriņš vēl suloja viegli skābeni.
- Pret palodzi atspiedies, stāvēja slimnieks Vedings, ar īpašu šiku košļāja zīmuļa galu un vicināja žurnālu ar krustvārdu mīklu.
- Kaija nodur galvu un košļā lūpas. Sajūtas mazliet aizskarts un apvainots.
1.3.Vairākkārt spiest (lūpas, mēli) ar zobiem. Kodīt.
Avoti: 4. sējums