krākt
krākt krācu, krāc, krāc, pag. krācu; intrans.
1.Radīt raksturīgas paskaļas, vibrējošas skaņas mutes, rīkles dobumā (parasti miegā, arī bezsamaņā, krampju lēkmē).
PiemēriSkaļi krākt.
1.1.Radīt šādas skaņas bailēs, sāpēs, piepūlē (par dzīvniekiem, parasti par zirgiem).
PiemēriGarām, tik garām! Lai nāk, kas nākdams; Pa sniegiem, caur dobēm Zirgs sprauslo krākdams.
1.2.pārn.; sar. Gulēt miegā.
Piemēri«Noslēgumam nolasīju.. jaunu dzejoli, ko uzrakstīju tikai pagājušajā naktī, kamēr jūs visi krācāt savās guļas vietās.»
2.parasti 3. pers. Radīt spēcīgu, nevienmērīgu troksni (parasti par strauji plūstošiem, bangojošiem ūdeņiem).
PiemēriViļņi krāc.
2.1.Par vēju, negaisu, lietusgāzi.
PiemēriNakts tumsā kailajos bērzu zaros krāca ziemas vētra. Rīt būs atkusnis.
2.2.Par mežu, kokiem (vētrā, negaisā).
PiemēriNu drīz vien ziemelis sāks asi pūst, Sāks meži krākt un sausie zari lūzt...
2.3.Par uguni, ugunsgrēku.
PiemēriLiesmas krāc.
3.parasti 3. pers. Radīt spēcīgu, nevienmērīgu, zemu troksni (par mašīnām, ierīcēm u. tml.).
PiemēriŠņākdama un krākdama, melnus dūmu mutuļus pa gaisu griezdama, tuvojās lokomotīve.
Avoti: 4. sējums