krāpt
krāpt krāpju, krāp, krāpj, pag. krāpu; trans.
1.Mānīt, maldināt (kādu), lai iegūtu sev materiālu labumu.
PiemēriKrāpt klientus.
1.1.intrans.
PiemēriEj un dzenies tik pēc naudas, Krāp un blēdī, cik tik jaudas..
2.Maldinot (melojot, izliekoties u. tml.) mānīt (kādu).
PiemēriJā, tādus [tūļas] vēl vazā aiz deguna, māna un krāpj ar jaukiem solījumiem.
2.1.intrans.
PiemēriTumšos varmākus zemē triec, Svētos liekuļus, garīdzniekus, Kuri melš krāpdami debesu niekus!
2.2.Būt par cēloni tam, ka (kādam) rodas nepareizs, maldīgs priekšstats.
PiemēriKalni vispār ir mānīgi. Tādu, kas tos vēl nepazīst, tie krāpj gan ar savu šķietamo tuvumu, gan nepieejamību vai atkal otrādi - lēzenumu.
2.3.intrans.
Piemēri..Spoža blāzma krāpjot, Degot uz sirdīgu vēju..
2.4.intrans. Būt nepareizam, neprecīzam (par mērinstrumentiem, mēraparātiem).
PiemēriSvari krāpj.
3.Būt neuzticīgam (laulības dzīvē, arī draudzībā).
PiemēriKļava: Nebūs nekāda miera. Būs jānomokās bailēs, ka tikai sieva jūs nekrāpj, ka slepus nesatiekas ar kādu citu, nezobojas par jums.
3.1.intrans.
PiemēriJa draugi, ja vīns, pat ja sieviete krāps - Es strādāšu! Jā! Un darbs mani glābs.
Avoti: 4. sējums