krakšķēt
krakšķēt parasti 3. pers., krakšķ, pag. krakšķēja
krakšēt parasti 3. pers., krakš, pag. krakšēja; intrans.; retāk
Radīt īslaicīgu, asu, samērā spēcīgu troksni (piemēram, par ko cietu, kas strauji saskaras ar ko vai tiek spiests, liekts, lauzts). Atskanēt šādam troksnim.
PiemēriKrakšķ kāpnes.
- Krakšķ kāpnes.
- Krakšķošs krēsls.
- Aiz sienas krakšķ.
- Robežnieka dēli jauc nost tēvu celtās mājas. Baļķiem krākšot un zemē veļoties, liekas, salīgojas viss zemes pamats zem kājām.
- Krakšķēdami koki liecās, Viesuls [viesulis] rāva ozolu..
- No ilgās stāvēšanas kauli bija ierūsējuši un locītavās krakšķēja.
- Sienās un jumtā laiku pa laikam sazin kas krakšķēja, šķita, ka pa Tomariņiem kāds staigātu..
- pārn. ..[hitleriešu] korpusi un armijas tagad bija nepieciešami frontē, kura krakšķēja un ļodzījās zem Sarkanās Armijas titāniskā spiediena.
Avoti: 4. sējums