kraukāt
kraukāt -āju, -ā, -ā, pag. -āju; intrans.
1.Radīt raksturīgas skaņas atklepojot. Arī atklepot. Kraukāties.
PiemēriPirmais jir lielu troksni skrej un metas ūdenī Adāms. Viņš kraukā, sprauslo un pūš ārā no mutes iekampto ūdeni.
- Pirmais jir lielu troksni skrej un metas ūdenī Adāms. Viņš kraukā, sprauslo un pūš ārā no mutes iekampto ūdeni.
- Slimais atkal sāka kraukāt un spļaudīties.
- Tēvs iet kāsēdams, reižu reizēm kraukādams. Viņš spļauj ceļa smiltīs sarkanus spļāvienus.
- pārn. Kliedz smago lielgabalu lādiņi, raustīdami zemi. Kraukā ložmetējs..
2.parasti 3. pers.; reti Radīt raksturīgas asas balss skaņas (par dažiem putniem).
Piemēri..Kraukā kraukļi - krā un krā..
- ..Kraukā kraukļi - krā un krā..
Avoti: 4. sējums