krika
krika -as, s.; parasti vsk.; sar.
Asas sāpes (mugurā krustu apvidū vai locekļos).
PiemēriMan iemetusies tāda krika mugurā, nemaz vairs atliekties.
- Man iemetusies tāda krika mugurā, nemaz vairs atliekties.
- «Kājā tāda krika iemetusies, ka vai pušu lūst.»
- Krikmēris turpretī vilkās gausi.. Stenēdams un žēlodamies par reimatismu. Bet, neraugoties uz visām krikām, no dabas viņš nepiederēja pie gauduļiem.
Avoti: 4. sējums