krikums
krikums -a, v.
1.Ļoti mazs (kā) gabals, ļoti sīka daļiņa, niecīgs daudzums. Druska.
PiemēriIekuru plīti, sagriežu speķi no paša biezākā gabala, pa krikumam nosviežu arī zemē.. kaķenei..
- Iekuru plīti, sagriežu speķi no paša biezākā gabala, pa krikumam nosviežu arī zemē.. kaķenei..
- ..uz [sievietes] lūpām skaidri izdalās violetās pomādes krikumi..
- Viņš pasvārsta rokā pusizdzerto konjaka pudeli un tad noliek uz galda. Nav taču jēgas atstāt neizdzertu tādu krikumu..
2.parasti dsk. Mazi, sīki priekšmeti.
Piemēri..Valdis.. apgalvo, ka arī šie esot gredzeni. Ilga groza rokā jocīgos krikumus.. Tādi alumīnija nieciņi, Ilga pasmejas.
- ..Valdis.. apgalvo, ka arī šie esot gredzeni. Ilga groza rokā jocīgos krikumus.. Tādi alumīnija nieciņi, Ilga pasmejas.
- ..juku jukām še [uz galda] atradās sarkanas lakas stienīši, katliņš ar kausētiem sveķiem, līmes podiņš, groziņš ar korķiem, papīra strēmelītes, tintes pudelīte, zīmulis, šķēres, nazis un vēl šādi tādi krikumi..
- Krišiņš.. sāk izkravāt.. [no mugursomas] dažādus rīkus un dīvainus krikumus: stieples, gan ritulīšu, gan spoļu veidā uztītas, skrūvītes, stienīšus, skrūvgriezi.. un simt vēl citu dažādu sīku un noslēpumainu mantu.
Avoti: 4. sējums