krikšķēt
krikšķēt parasti 3. pers., krikšķ, pag. krikšķēja
krikšēt parasti 3. pers., krikš, pag. krikšēja; intrans.; retāk
Radīt īslaicīgu, asu, paklusu troksni (piemēram, par ko cietu, kas saskaras ar ko vai tiek spiests, liekts, lauzts). Atskanēt šādam troksnim.
PiemēriZari lūst krikšķēdami.
- Zari lūst krikšķēdami.
- Iet, ka krikšķ vien!
- Mēs gājām viņam klāt un sitām uz pleca tā, ka tā kauli sāka klikšķēt.
- Tā sala, ka vabas krikšķēja.
- Man roka krikšķ: iemetusies dzirkste.
- Pa cieto grīdu stirniņai bija neveikla iešana. Viņa gāja nedroši, un katrs solis cieti un skaļi krikšķēja pret grīdu..
Avoti: 4. sējums