kruknēt
kruknēt kruknu, krukni, krukn, arī kruknēju, kruknē, kruknē, pag. kruknēju; intrans.; apv.
Būt, sēdēt bezdarbībā, parasti nekustīgi, salīkušā stāvoklī. Kluknēt, kuknēt.
PiemēriIzdēdējuši stāvi kankarainos uzvalkos, noliesējušām sejām un iekritušām acīm kruknēja un gulēja uz netīriem salmu maisiem..
- Izdēdējuši stāvi kankarainos uzvalkos, noliesējušām sejām un iekritušām acīm kruknēja un gulēja uz netīriem salmu maisiem..
- Viņš kruknēja tur nekustēdamies.
- Strauju un ilgu jāšanu viņa mugurkauls vairs nepanesa, viņš nogura drīz, un tad bija kā mērkaķim līkam jākrukn zirga mugurā.
Avoti: 4. sējums