kājnieks
kājnieks -a, v.
kājniece -es, dsk. ģen. -ču, s.
1.Kājāmgājējs.
PiemēriPēc brokasta daži brauca pa čikstu.. Nāca arī kājnieki, gan pa ceļu, gan pa lauku..
2.v.; dsk.; mil. Viena no pamata ieroču šķirām, bruņoto spēku pamatdaļa, kuras apbruņojumā ir strēlnieku ieroči, kā arī attiecīgie transportlīdzekļi. Strēlnieki.
PiemēriKājnieku karaspēks.
Stabili vārdu savienojumiJūras kājnieki.
2.1.arī vsk. Šis ieroču šķiras karavīrs.
PiemēriSarkanarmieši ir labākie padomju tautas dēli. Viņi kļuva par kājniekiem, artilēristiem, tankistiem, lidotājiem.. un citu ieroču šķiru karavīriem..
3.vēst. Klaušu darbinieks, kas ierodas muižas darbos bez zirga. Kājinieks.
PiemēriLielākie saimnieki parasti paši muižas darbos negāja.. Tādiem saimniekiem parasti bija jāsūta muižas klaušās viens zirdzinieks (vīrs ar zirgu un ratiem) un viens kājnieks palīgdarbiem..
Avoti: 4. sējums