līņāt
līņāt parasti 3. pers., -ā, pag. -āja; intrans.
Lēni, sīkām, smalkām lāsēm līt. Brīžiem, ar pārtraukumiem mazliet līt.
PiemēriAp sešiem sāka līņāt, no astoņiem līdz pusdeviņiem lija spēcīgi..
- Ap sešiem sāka līņāt, no astoņiem līdz pusdeviņiem lija spēcīgi..
- Līņāja smalks vasaras lietiņš, tik silts un kluss, ka negribējās no tā nemaz slēpties.
- Sāka atkal līņāt - sīki, neatlaidīgi, un šķita, ka šis rudenīgais lietus noslāpēs pēdējo dzīvību..
- pārn. Zem dienasvidus karstās saules stāvi, Kad zaļā dārzā liepu ziedi līņā.
- pārn. Kalēja māsa: Še ikdiena kā pelēks lietus līņā..
- pārn. Nāc, kad ķīvītes kliedz sirdī pavasari, Kad pār druvām līņā mēness stari!
Avoti: 4. sējums