lalināt
lalināt -inu, -ini, -ina, pag. -ināju
lallināt -inu, -ini, -ina, pag. -ināju; intrans.
1.Dziedot radīt dzidras skaņas, parasti atkārtojot zilbi «la». Arī trallināt.
PiemēriPēc tam [Ieva] norauj upes krastā gaiši dzeltenu zobenāju ziedu un smejas un lalina atkal tāpat kā agrāk.
- Pēc tam [Ieva] norauj upes krastā gaiši dzeltenu zobenāju ziedu un smejas un lalina atkal tāpat kā agrāk.
- Bet Aiva lalināja, meklēja liedagā dzintarus un minēja.., kas ir viņas dzīvē visdārgākais.
1.1.trans.
Piemēri..es sāku lalināt kādu dziesmiņu.
- ..es sāku lalināt kādu dziesmiņu.
- ..sievietes balss lallināja vieglu, lēkājošu melodiju.
- ..Edīte sāka lallināt kādu populāru refrēnu.
2.parasti 3. pers. Dzidri skanēt (piemēram, par zvanu).
PiemēriViņš atcerējās pirmo zvanu savā skolnieka mūžā. Kā tas lalināja, šis apsūbējušais zvārgulis ar balto saitīti ap kaklu.
- Viņš atcerējās pirmo zvanu savā skolnieka mūžā. Kā tas lalināja, šis apsūbējušais zvārgulis ar balto saitīti ap kaklu.
- Lallināja ormaņu zvaniņi.
3.Runāt, bieži aizstājot citus līdzskaņus ar «l» skaņu (par bērniem).
Piemēri..apstādījumos atkal smējās un lallināja bērni.
- ..apstādījumos atkal smējās un lallināja bērni.
3.1.trans.
PiemēriUn, ko Lulīte saka, to atkārto Tincīte, un, ko Tincīte teic, to lalina Julcīte.
- Un, ko Lulīte saka, to atkārto Tincīte, un, ko Tincīte teic, to lalina Julcīte.
- Viņš šo to lallināja savā bērna valodā.
- Bērns sāka lallināt pirmos vārdus.
3.2.Maigi, mīlīgi runāties ar bērnu, parasti, atkārtojot zilbi «la».
PiemēriPusaudze lalinādama un dudinādama nesa uz pleciem mazāko māsu, bet klēpī - ģimenes pēdējo bērnu.
- Pusaudze lalinādama un dudinādama nesa uz pleciem mazāko māsu, bet klēpī - ģimenes pēdējo bērnu.
Avoti: 4. sējums