lalināt
lalināt -inu, -ini, -ina, pag. -ināju
lallināt -inu, -ini, -ina, pag. -ināju; intrans.
1.Dziedot radīt dzidras skaņas, parasti atkārtojot zilbi «la». Arī trallināt.
PiemēriPēc tam [Ieva] norauj upes krastā gaiši dzeltenu zobenāju ziedu un smejas un lalina atkal tāpat kā agrāk.
1.1.trans.
Piemēri..es sāku lalināt kādu dziesmiņu.
2.parasti 3. pers. Dzidri skanēt (piemēram, par zvanu).
PiemēriViņš atcerējās pirmo zvanu savā skolnieka mūžā. Kā tas lalināja, šis apsūbējušais zvārgulis ar balto saitīti ap kaklu.
3.Runāt, bieži aizstājot citus līdzskaņus ar «l» skaņu (par bērniem).
Piemēri..apstādījumos atkal smējās un lallināja bērni.
3.1.trans.
PiemēriUn, ko Lulīte saka, to atkārto Tincīte, un, ko Tincīte teic, to lalina Julcīte.
3.2.Maigi, mīlīgi runāties ar bērnu, parasti, atkārtojot zilbi «la».
PiemēriPusaudze lalinādama un dudinādama nesa uz pleciem mazāko māsu, bet klēpī - ģimenes pēdējo bērnu.
Avoti: 4. sējums