lauzīties
lauzīties -os, -ies, -ās, pag. -ījos; refl.; sar.
1.Izturēties izvairīgi, vilcināties, arī izlikties, būt mākslotam, pārspīlētam.
PiemēriIlgi lauzījies, beidzot tomēr kaut kā dabūju pār lūpām: esmu spiests tā klaiņāt pa pasauli tāpēc, ka sieva ar bērnu aizgājusi no manis.
- Ilgi lauzījies, beidzot tomēr kaut kā dabūju pār lūpām: esmu spiests tā klaiņāt pa pasauli tāpēc, ka sieva ar bērnu aizgājusi no manis.
- ..Ponte aplika roku meičas plecam un, klusi smejot, vilka viņu sev klāt. «Ko tu lauzies, mazā? Nav taču vērts.»
- «Diezgan citu komandēts, Pats tu sāksi citus rīkot. Nelauzies, kā sacīt mēdz, - August, tieši to tu tīko!...»
2.Pūlēties (piemēram, ko veikt).
Piemēri..Edvards saslima, ar smagiem darbiem lauzīdamies..
- ..Edvards saslima, ar smagiem darbiem lauzīdamies..
- Lieknis nevarēja sev noliegt, ka nupat arī pats lauzījies ap šiem jautājumiem.
- Svētdienā Gunārs lauzījās pareizrakstībā un joprojām loloja slepenas cerības par mācīšanos..
3.Lauzīt4.
Piemēri«ES tik saku, nav prātīgi ievest svešus strādniekus,» runāja Gaigals. «Kas zina, kas viņi par cilvēkiem? ..Un ko es viņu dēļ svešā mēlē iešu lauzīties.»
- «ES tik saku, nav prātīgi ievest svešus strādniekus,» runāja Gaigals. «Kas zina, kas viņi par cilvēkiem? ..Un ko es viņu dēļ svešā mēlē iešu lauzīties.»
- Un angļu valoda! Savu mūžu viņš [zēns] netaisās braukt pie angļiem, ne arī viņus ciemos aicināt. Lai lauzās savā neizprotamajā mēlē laimīgi!
Avoti: 4. sējums