liekuļot
liekuļot -oju, -o, -o, pag. -oju; intrans.
1.Izturēties, rīkoties, runāt neatbilstoši saviem uzskatiem, jūtām (parasti savtīgos nolūkos).
PiemēriBet, tā kā viņi joprojām dzīvoja aizspriedumos sasmakušās sabiedrības vidū, tiem vajadzēja mazliet liekuļot, slēpt savas gaitas un domu gājienu.
- Bet, tā kā viņi joprojām dzīvoja aizspriedumos sasmakušās sabiedrības vidū, tiem vajadzēja mazliet liekuļot, slēpt savas gaitas un domu gājienu.
- Rembrants nelaipoja un netīkoja pēc birģeļu labvēlības, viņš neliekuļoja, bet savos darbos runāja patiesības vārdā.
1.1.trans. Izrādīt (ko) neatbilstoši saviem uzskatiem, jūtām (parasti savtīgos nolūkos).
Piemēri..viņš paslēpās zem maskas: Aijas tuvumā parasti liekuļoja bravūru, bija skaļš un dzēlīgs.
- ..viņš paslēpās zem maskas: Aijas tuvumā parasti liekuļoja bravūru, bija skaļš un dzēlīgs.
Avoti: 4. sējums