lūgšus
lūgšus apst.
1.Savienojumā ar verba «lūgt» formām vai atvasinājumiem no tā izsaka darbības intensitātes pastiprinājumu. Lūgtin.
PiemēriVisvisādas sēklas no raupjajiem pirkstiem sabirst nedāsnajā jūrmalas zemē. Raža no tās jāizlūdzas vai lūgšus, krietni piebarojot ne vien ar kūtsmēsliem, bet arī [ar] jūras dotajiem.
2.Lūdzot.
PiemēriPār krogus slieksni kāpa pat tie, kas citādi tur ne lūgšus nebija ievilināmi.
Avoti: 4. sējums