mīcīties
mīcīties -os, -ies, -ās, pag. -ījos; refl.; sar.
1.Virzīties, parasti lēnām, ar grūtībām (piemēram, pa staignu pamatu).
PiemēriRakšana gadījās pavasarī slapjā laikā, kad nācās mīcīties pa dubļiem..
1.1.Mīdīties (parasti pa slapju, dubļainu vietu).
PiemēriTeļi mīcās pa pielijušo aploku.
2.Atkārtoti jaukt, spaidīt (ko, piemēram, traukā).
PiemēriAlsters, dziļi pār galdu sakucis, ilgi maisa un šķaida kartupeļus kopā ar mērci. Tā mīcīties pa šķīvi katrā ziņā nav īsti labi un pareizi.
3.Spaidīties, grūstīties (drūzmā).
PiemēriNelielā istabā mīcās pūlis dancotāju..
4.Lēni, bez steigas, arī tūļīgi, neveikli darboties.
PiemēriUgunis kurdams kukņā, viņš jau tur mīcās vienādi.
Avoti: 5. sējums