Visu aizaugušo un vēl atlikušo piejūras ezeru josla no Tosmares ezera līdz Papes ezeram varēja būt zivīm pārbagāta mare.
Dzīvus vai mirušus viņus [zvejniekus] vajadzēja kādam sagaidīt krastā. Vai šādu paradumu no savas dzimtās puses smilšainās mares bija līdzi paņēmusi arī Aļģirta, neviens nezināja..
