mikls
mikls -ais; s. -a, -ā
mikli apst.
1.Tāds, kas ir uzsūcis, satur mazliet šķidruma, tvaika. Mazliet mitrs.
PiemēriMiklas drēbes.
- Miklas drēbes.
- Mikls gaiss.
- Viņi iet gar pašu viļņa malu, kur vēl neviens nav kāju spēris, - tik gluda, mikla smilts un dzidrs ūdens.
- Spilvens rītos mikls no asarām, kuras plūst pašas kā atkusis ledus.
1.1.Tāds, kas ir mazliet klāts ar šķidrumu, tvaiku.
PiemēriMikls asfalts.
- Mikls asfalts.
- Mikla piere.
- Smaržoja miklās bērzu lapas, smaržoja kalmes, piparmētras un rasas pilnā zāle.
- Ik rītu pie pirtiņas sirmais Dambrāns nevarīgām rokām skalda malku... Pieeju pie pirtiņas. Skaldītājs man sniedz savus miklos, kaulainos pirkstus.
- Viņš paveras manī, tad aši novērš skatienu, tomēr es redzu, ka Rūdolfa Lejieša acis miklas.
1.2.Tāds, kam ir raksturīgs, parasti mazliet, paaugstināts nokrišņu daudzums, gaisa vai augsnes mitrums (par laikapstākļiem).
PiemēriBet klimats gan draņķīgs - tik mikls un auksts, ka to var izturēt vienīgi šie četrkājainie [aitas]..
- Bet klimats gan draņķīgs - tik mikls un auksts, ka to var izturēt vienīgi šie četrkājainie [aitas]..
- Sēdējām uz apsūnojuša akmens,.. drebinādamās miklajā dzestrumā.
- Pār Inesi pūta mikls vējš, kaut kur gaisos ķērca vārnas, laizdamās meklēt barību..
Avoti: 5. sējums