mocīt
mocīt moku, moki, moka, arī mocu, moci, moca, pag. mocīju; trans.
1.Panākt, ka (kāds) izjūt fiziskas mokas, ciešanas. Arī spīdzināt.
PiemēriDziļu saviļņojumu rada kāds brauciens gar Kalnmuižas pili, kur vecos laikos nežēlīgi mocīti zemnieki.
1.1.Būt par cēloni tam, ka (kāds) izjūt fiziskas mokas, ciešanas.
Piemēri..Menusu mocīja slāpes, viņš alka tikai pēc vienas glāzes ūdens, bet viņam nedeva ne piliena.
2.Panākt, būt par cēloni, ka (kādam) izraisās psihiskas ciešanas, arī ļoti nepatīkams pārdzīvojums. Panākt, būt par cēloni, ka (kāds) nokļūst grūta, arī ļoti nepatīkama situācijā.
PiemēriMatilde: Krustiņ, nemoki manis! Kaut tu zinātu, kā visu nedēļu pēc tevis esmu ilgojusies!
Avoti: 5. sējums