mocīties
mocīties mokos, mokies, mokās, arī mocos, mocies, mocās, pag. mocījos; refl.
1.Pārdzīvot, izjust fiziskas mokas, ciešanas.
PiemēriMocīties sāpēs.
- Mocīties sāpēs.
- Vilnis ik brīdi pieņēmās, jūra putoja kā sakulta. Drīz vien jau visi kursanti mocījās ar jūras slimību..
- Stūrītis atslīgst krēslā. Pēdējā laikā viņš aizvien biežāk tur atslīgst, mokoties ar elpas trūkumu.
- pārn. ..vējš kļūst spēcīgāks, tas vakarā droši vien atnesīs lietu, un visi atviegloti uzelpos - meži neizdegs, zeme vairs nemocīsies slāpēs..
2.Izjust psihiskas ciešanas, arī pārdzīvot ko ļoti nepatīkamu.
PiemēriGrūti izstāstīt, kā Lazda toreiz mocījās izmisumā un pašpārmetumos, kā viņš plosījās skaudrās sāpēs.
- Grūti izstāstīt, kā Lazda toreiz mocījās izmisumā un pašpārmetumos, kā viņš plosījās skaudrās sāpēs.
3.Pārdzīvot, pieredzēt lielas grūtības (kādā darbībā, situācijā). Arī ļoti pūlēties.
PiemēriMocīties ar trūkumu.
- Mocīties ar trūkumu.
- Viņai [meitai] bijis žēl mātes, kopš bērnības dienām jau, redzot to mokāmies pārsmagā darbā un nejaudājot palīdzēt.
- ..Liene atkal nolaida galvu, iekoda apakšlūpu zobos un mocījās atrast īsto atbildi.
- Zelma salīkusi mocījās ar botēm. Viena bija uzdabūta kājā, ar otru viņa vēl stīvējās.
Avoti: 5. sējums