murkšķēt

murkšķēt murkšķu, murkšķi, murkšķ, pag. murkšķēju

murkšēt murkšu, murkši, murkš, pag. murkšēju; trans.; sar.; retāk

1.Neskaidri, nesaprotami teikt, runāt.

Piemēri..Jānis ko nesaprotamu murkšķēja pie sevis.

..Jānis ko nesaprotamu murkšķēja pie sevis.
..viena no māsām [sektantam], palīdusi zem galda un apkampusi tā [sludinātāja] kāju, pilnā balsī sāk murkšķēt kaut ko nesakarīgu..

1.1.intrans.

PiemēriViņš aiziet, klusu murkšķēdams, un ne jau uz gultas pusi, bet kaut kur gar pakšiem..

Viņš aiziet, klusu murkšķēdams, un ne jau uz gultas pusi, bet kaut kur gar pakšiem..

2.Runāt ko klausītājiem nepatīkamu.

Piemēri«Rīt piecos visi pie darba!» - «Ko tas dullais večuks tur murkšķ!» noklakst dusmīgi mests sauciens. «Lai neķer muļķus!»

«Rīt piecos visi pie darba!» - «Ko tas dullais večuks tur murkšķ!» noklakst dusmīgi mests sauciens. «Lai neķer muļķus!»
«Lai tagad kāds lūko man kaut pušplēstu vārdiņu vēl murkšķēt. Kad es teikšu vienu apaļu vārdu, tad visiem būs mutes ciet uz rāvienu!»
Un tad neiet vien projām, bet murkšķ niekus, krēslā izlaidies..

2.1.intrans.

Piemēri«Ja tu vēl murkšķēsi, tūliņ dabūsi pa purnu,» kāds, liekas Armands, teica.

Avoti: 5. sējums