murkšķēt
murkšķēt murkšķu, murkšķi, murkšķ, pag. murkšķēju
murkšēt murkšu, murkši, murkš, pag. murkšēju; trans.; sar.; retāk
1.Neskaidri, nesaprotami teikt, runāt.
Piemēri..Jānis ko nesaprotamu murkšķēja pie sevis.
1.1.intrans.
PiemēriViņš aiziet, klusu murkšķēdams, un ne jau uz gultas pusi, bet kaut kur gar pakšiem..
2.Runāt ko klausītājiem nepatīkamu.
Piemēri«Rīt piecos visi pie darba!» - «Ko tas dullais večuks tur murkšķ!» noklakst dusmīgi mests sauciens. «Lai neķer muļķus!»
2.1.intrans.
Piemēri«Ja tu vēl murkšķēsi, tūliņ dabūsi pa purnu,» kāds, liekas Armands, teica.
Avoti: 5. sējums