muzikalitāte
muzikalitāte -es, s.; parasti vsk.
1.Mūzikas uztveres, izpratnes un muzikālās darbības spēja.
PiemēriSestajā dzīvības gadā Emīlam mostas interese par mūziku. Viņa neparasto muzikalitāti vecāki ir pamanījuši, kaut vēl noteikta priekšstata par dēla spējām viņiem nav..
- Sestajā dzīvības gadā Emīlam mostas interese par mūziku. Viņa neparasto muzikalitāti vecāki ir pamanījuši, kaut vēl noteikta priekšstata par dēla spējām viņiem nav..
- Lai kļūtu par lielu [baleta] mākslinieku, nepieciešama apgarotība, muzikalitāte, emocionalitāte..
2.Melodiskums, labskanīgums.
PiemēriMuzikalitāte [dzejā] vistiešāk saistās ar ritmiku, taču ne vien ar tās pantmēriem, bet ar visiem iespējamiem atkārtojumiem - leksiskajiem, sintaktiskajiem, fonētiskajiem.
- Muzikalitāte [dzejā] vistiešāk saistās ar ritmiku, taču ne vien ar tās pantmēriem, bet ar visiem iespējamiem atkārtojumiem - leksiskajiem, sintaktiskajiem, fonētiskajiem.
- Dziļi izjuzdama dzejas muzikalitāti, Aspazija «liriskajā biogrāfijā» veido lieliskas skaņu gleznas.
Avoti: 5. sējums