mērs1
mērs -a, v.
1.Tas (piemēram, lielums, vērtība, parādība), ar kuru salīdzina, kvantitatīvi raksturojot (ko). Arī mērvienība.
PiemēriGaruma mērs.
Stabili vārdu savienojumiAcu mērs. Mēra vienība. Metriskā mēru sistēma.
1.1.Lielums, ko konstatē mērījot. Izmērs (1).
PiemēriViņa garais kokvilnas kamzolis likās ne pēc viņa mēra šūts - platās krunkās tas nokārās uz zemi..
Stabili vārdu savienojumi(No) ņemt mēru.
2.Priekšmets garuma mērīšanai.
PiemēriAr burvju mākslinieka veiklību viņa rokās parādījās centimetra mērs. «Tā, mani kungi, pēc nedēļas katram būs uzvalks un mētelis.»
Stabili vārdu savienojumiCollu mērs. Metra (retāk metru) mērs.
2.1.Priekšmets tilpuma mērīšanai. Šāda priekšmeta saturs.
PiemēriKviešu mērs.
Stabili vārdu savienojumi(Pacietības) mērs ir pilns. Lietus mērs.
3.Mēraukla. Arī kritērijs.
PiemēriMeži - Latvijas zaļais zelts. Cik vienkārši - viss tiek mērīts ar zeltu. Tas ir augstākais vērtības mērs.
4.Apjoms, daudzums. Pakāpe, robeža.
PiemēriZināšanu mērs.
Stabili vārdu savienojumiAugstākā mērā. Ievērojamā mērā. Lielā mērā.
Stabili vārdu savienojumiAr mēru. Bez mēra, arī bez gala un bez mēra. Pār (arī pāri par) mēru, arī pāri mēram.
Avoti: 5. sējums