Latviešu literārās valodas vārdnīca
85 581 šķirklis
nerunīgs
nerunīgs -ais; s. -a, -ā
nerunīgi apst.
Tāds, kas parasti klusē, tāds, kas nelabprāt piedalās sarunās.
PiemēriNerunīgs ceļabiedrs.
Avoti: 5. sējums