neticīgs
neticīgs -ais; s. -a, -ā
neticīgi apst.
1.Tāds, kam nav ticības (kam iespējamam, bet nepierādītam).
Piemēri«TO lietu [apkopt dārzu] es māku!» Laucis līksmi iesaucās. «Kur tu iemācījies?» Ērika izlikās neticīga.
Stabili vārdu savienojumiNeticīgais Toms.
1.1.Tāds, kurā izpaužas šādas īpašības.
PiemēriSaimnieks.. nogrozīja galvu, labi zinādams, ka Mārtiņam arī tāds neticīgs galvas pagrozījums tikpat kā uguns klāt.
1.2.lietv. nozīmē: neticīgais, -ā, v.; neticīgā, -ās, s. Cilvēks, kam nav ticības (kam iespējamam, bet nepierādītam).
Piemēri..viens otrs neticīgais.. apšaubīja lielā sarīkojuma [kultūras nedēļas] perspektīvas.
2.Tāds, kas neatzīst reliģiju. Tāds, kas netic (kam pārdabiskam).
Piemēri..[padomju] sabiedrība nemudina ticēt dievam, lielākā daļa: ģimeņu ir neticīgas, vēl jo vairāk - sabiedriskā doma pēc savas būtības ir ateistiska.
2.1.niev. Tāds, kas pieder pie kādas citas reliģijas, konfesijas.
PiemēriBaltijā [13. gadsimtā] par neticīgiem uzskatīja lībiešus, kuršus, latgaļus un citus, kaut arī daži no viņiem jau bija kristīti pareizticībā.
2.2.lietv. nozīmē: neticīgais, -ā, v.; neticīgā, -ās, s. Cilvēks, kas neatzīst reliģiju. Cilvēks, kas netic (kam pārdabiskam).
PiemēriKristu Pliekšānu nemulsināja apziņa, ka viņš ir vienīgais neticīgais tūkstošu ticīgo vidū.
2.3.niev. Cilvēks, kas pieder pie kādas citas reliģijas, konfesijas.
PiemēriKrusta karš pret neticīgajiem [Tuvajos Austrumos] īstenībā tika organizēts kā laupīšanas karagājiens - tikai ar kristīgās ticības izplatīšanas un aizstāvēšanas masku.
Avoti: 5. sējums