norunāt
norunāt -āju, -ā, -ā, pag. -āju
1.trans. Runāt un pabeigt runāt (piemēram, runu).
PiemēriTo visu ņiprais večuks norunāja tik veicīgi, ka viņa straujā, raiti plūstošā valoda mazliet atgādināja dzīvespriecīga tetera sparīgo rubināšanu.
- To visu ņiprais večuks norunāja tik veicīgi, ka viņa straujā, raiti plūstošā valoda mazliet atgādināja dzīvespriecīga tetera sparīgo rubināšanu.
- Par Annu nebija ko bīties, tā norunās visu, kā vajag.
- Mācītājs [pie kapa] norunā savu teicamo ātri un īsi..
1.1.intrans.
PiemēriKad nodziedāts un norunāts, zārku ieceļ vāģos..
- Kad nodziedāts un norunāts, zārku ieceļ vāģos..
2.intrans. Runāt (visu laikposmu) un pabeigt runāt.
PiemēriReizēm Purvītis iekaisa runās par mākslu un varēja norunāt par to no pusdienas līdz vakaram..
- Reizēm Purvītis iekaisa runās par mākslu un varēja norunāt par to no pusdienas līdz vakaram..
- Par šo atgadījumu ļaudis norunāja vienu dienu, norunāja otru..
- Viņš vēlējās ar mani.. parunāties. Norunājām ilgi..
3.trans. Sarunā vienoties (ko darīt, par ko).
PiemēriNorunāt iet ciemos.
- Norunāt iet ciemos.
- Norunāt izbraukšanas dienu.
- Sākām atkal iet un norunājām ātrāk vairs neapstāties, kamēr nebūsim aizkļuvuši līdz zāļu klajumam.
- Mēs norunājām nepamanīti aiziet uz veikalu kādā svētdienas priekšpusdienā.
- Bija norunāts, ka rudenī rīkos kāzas.
- Noskries līdz norunātai vietai.
Avoti: 5. sējums