nosliece
nosliece -es, dsk. ģen. -ču, s.
1.Tieksme, tendence (piemēram, uz kādu darbību, stāvokli).
PiemēriGrupā darbojās zēni ar dažādu raksturu un nosliecēm.
1.1.Attīstības virziens. Satura, ideoloģiska virzība (piemēram, mākslas darbiem).
PiemēriTā ir drūma, ļoti pesimistiska luga ar jūtamu dekadentisku noslieci.
2.Novirze no vēlamā, pareizā.
Piemēri..kādā no spiedformu matriču rasējumiem nav norādīta nosliece apstrādei.
3.Iedzimta, pastiprināta iespējamība (iegūt slimību vai tās simptomu).
Piemēri..pēcnācēji spēj pārmantot tikai noslieci saslimšanai ar alerģiskajām slimībām, bet ne pašu slimību.
Avoti: 5. sējums