nozvanīt
nozvanīt -u, -i, -a, pag. -īju; intrans.
1.Zvanīt un pārstāt zvanīt (par zvanu, ierīci).
PiemēriNozvana zvans.
- Nozvana zvans.
- Divpadsmitos pulkstenis nozvanīja, bet Aigars pagriezās uz otriem sāniem un gulēja tālāk.
1.1.Par cilvēkiem.
Piemēri..viņa [skolas apkopēja] nozvana ar paprāvu zvanu..
- ..viņa [skolas apkopēja] nozvana ar paprāvu zvanu..
- «Ja zvanītājam pašam nav vaļas,.. nozvanu, - lai šis tikmēr kopjas ap bēriniekiem vai citur...»
1.2.trans. Ar zvana skaņām pavēstīt (laiku) – par pulksteni, zvanu.
PiemēriPulkstenis jau otrreiz nozvanīja kārtējo stundas ceturksni..
- Pulkstenis jau otrreiz nozvanīja kārtējo stundas ceturksni..
2.parasti 3. pers. Dzidri noskanēt.
PiemēriKādā rītā pāri visam mežam nozvanīja dzeguzes kūku.
- Kādā rītā pāri visam mežam nozvanīja dzeguzes kūku.
Avoti: 5. sējums