noīdēt
noīdēt -īdu, -īdi, -īd, pag. -īdēju
1.parasti 3. pers.; intrans. Īsu brīdi, vienu reizi īdēt (parasti par govīm).
PiemēriGovis noīd.
2.intrans. Klusu novaidēties, nostenēties. Noīdēties (2).
PiemēriNoīdēt sāpēs.
3.trans. Klusu, neskaidri noteikt, pateikt.
PiemēriNoīdēt kaut ko nesaprotamu.
Avoti: 5. sējums