pabiedēt
pabiedēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju; trans.
1.Neilgu laiku, mazliet biedēt. Pabaidīt (1).
PiemēriViņš tik baronu bij gribējis pabiedēt, viņu pamācīt, kā ir, kad sirds aiz svešas netaisnības saplok..
- Viņš tik baronu bij gribējis pabiedēt, viņu pamācīt, kā ir, kad sirds aiz svešas netaisnības saplok..
- Mēs jau tevi tik pabiedējām.
- «Žēl, ka man nav līdzi citu patronu! Tad es pabiedētu arī veiklo un asinskāro lūsi, kas no koku zariem zaglīgi uzglūn stirniņām.»
1.1.intrans.
PiemēriPat Baltijai neparasti maigā ziema pēkšņi mums visiem parādīja savu spītīgo raksturu, pabiedēdama ar salu.
- pārn. Pat Baltijai neparasti maigā ziema pēkšņi mums visiem parādīja savu spītīgo raksturu, pabiedēdama ar salu.
Avoti: 6-1. sējums