Latviešu literārās valodas vārdnīca
64 265 šķirkļi
pablenzt
pablenzt -blenžu, -blenz, -blenž, pag. -blenzu; intrans.; sar.
1.Paskatīties nekustīgi, stingi.
PiemēriPriekšsēdētājs iešķībi pablenza sekretārā, pie sevis noburkšķēja: «Kalnu gāzējs. Jau iemācījies skaļus vārdus...»
  • Priekšsēdētājs iešķībi pablenza sekretārā, pie sevis noburkšķēja: «Kalnu gāzējs. Jau iemācījies skaļus vārdus...»
  • ..suns nav agresīvs: vienaldzīgi pablenzis manī, viņš laiski savēcina asti un novēršas..
  • ..Ansona acis pāri plānajam degunam šaudīgi pablenž drīz Justā, drīz Klāvā.
2.Neilgu laiku uzmanīgi skatīties, novērojot (ko).
PiemēriLaukā tomēr nevarēs iet, jāpablenž tāpat pa logiem.
  • Laukā tomēr nevarēs iet, jāpablenž tāpat pa logiem.
  • Pierāvusies [Līzbete] saimes istabā aiz loga, tā ka tikai gar stenderes maliņu drusku varēja pablenzt sētsvidū.
Avoti: 6-1. sējums