pacere
pacere -es, dsk. ģen. -ru, s.
1.Sakņaina, iedobumaina pakraste.
Piemēri..viņš skatījās, kur pacerēs guļ zivis.
- ..viņš skatījās, kur pacerēs guļ zivis.
- Tepat metru zem kārklu pacerēm klusi burzgulēja upes naskā straume.
- Uzlocījis arī krekla piedurknes, viņš bāza rokas pacerēs un vilka laukā.. vēžus..
- pārn. Jansons sadrūma pavisam, tad acis dziļi pieres pacerē nikni samirkšķinājās.
2.Vieta zem (izgāzta vai daļēji izgāzta koka, krūma) saknēm, (krūma) apakšējiem zariem.
PiemēriKārklu pacerēs zemes vēzis tirkšķina savas tītaviņas.
- Kārklu pacerēs zemes vēzis tirkšķina savas tītaviņas.
- Un kas te auga sēņu! Zaļās sūnas un paegļu paceres ar tām bija piebārstītas kā lapkritī dārzs ar sārtām un dzeltenām lapām.
- ..visās krūmu pacerēs jāņtārpiņi spīgo.
3.Pazare.
PiemēriUn plūmes! Tās cita pie citas savirknējušās pacerēs kā krelles.
- Un plūmes! Tās cita pie citas savirknējušās pacerēs kā krelles.
- Lakstīgala pacerē Pieklusina trilli..
Avoti: 6-1. sējums