padraudēt
padraudēt -draudu, -draudi, -draud, pag. -draudēju; intrans.
1.Draudēt (parasti īsi) un pabeigt draudēt.
PiemēriPadraudēt ar pērienu.
- Padraudēt ar pērienu.
- Feldfēbelis Folbergs pakliedza, padraudēja, bet galu galā norima un aizmirsa šo gadījumu.
- «Tu kļūsti bīstams!» Iva ķircināja, - «Tu vēl daudz ko par mani nezini!» Arvīds padraudēja. «Bet iesim.»
1.1.Pabiedēt, draudīgi izturoties.
PiemēriPadraudēt ar pātagas kātu.
- Padraudēt ar pātagas kātu.
- Kad viņš mēģināja meiteni apskaut, viņa atkāpās, smējās un padraudēja ar pirkstu.
- Bet, lai atkāptos ar cieņu, viņš vēl padraudēja ar dūri sievai un dēlam: «Pielūkojiet jūs man...»
- ..viņš.., augstu pacēlis garo irkli, mēmi tiem [kareivjiem] padraudēja.
Avoti: 6-1. sējums