paglūnēt
paglūnēt -glūnu, -glūni, -glūn, pag. -glūnēju; intrans.
1.parasti 3. pers. Neilgu laiku, mazliet glūnēt (uz medījumu) — par dzīvniekiem.
PiemēriKaķis paglūn uz putniem.
2.niev. Slepus paskatīties, pavērot (par cilvēku).
PiemēriMāris piepeši apkaunējās, noslēpās aiz mātes un tikai brīdi pa brīdim paglūnēja uz Rūdolfu ar vienu spīdīgu aci.
2.1.Par dzīvnieku.
PiemēriMudināts viņš [zirgs] tikai noskurina asti un paglūn ar vienu aci atpakaļ, taču soļot ātrāk nemaz nedomā.
3.niev. Ļauni, naidīgi paskatīties. Cieši paskatīties.
Piemēri«Nu, redzēsim!» Zuments paglūn un, rokas bikšu kabatās sabāzis, aizšļūkā sānis.
Avoti: 6-1. sējums