paglūnēt

paglūnēt -glūnu, -glūni, -glūn, pag. -glūnēju; intrans.

1.parasti 3. pers. Neilgu laiku, mazliet glūnēt (uz medījumu) – par dzīvniekiem.

PiemēriKaķis paglūn uz putniem.

2.niev. Slepus paskatīties, pavērot (par cilvēku).

PiemēriMāris piepeši apkaunējās, noslēpās aiz mātes un tikai brīdi pa brīdim paglūnēja uz Rūdolfu ar vienu spīdīgu aci.

Māris piepeši apkaunējās, noslēpās aiz mātes un tikai brīdi pa brīdim paglūnēja uz Rūdolfu ar vienu spīdīgu aci.
Ciepslina.. tomēr nenocietās, šad un tad pa pirkstu starpu nepaglūnējusi.
Bet šoreiz ķēniņš bija gudrs, paglūnēja pa atslēgas caurumu, ko šis tur istabā dara.

2.1.Par dzīvnieku.

PiemēriMudināts viņš [zirgs] tikai noskurina asti un paglūn ar vienu aci atpakaļ, taču soļot ātrāk nemaz nedomā.

Mudināts viņš [zirgs] tikai noskurina asti un paglūn ar vienu aci atpakaļ, taču soļot ātrāk nemaz nedomā.

3.niev. Ļauni, naidīgi paskatīties. Cieši paskatīties.

Piemēri«Nu, redzēsim!» Zuments paglūn un, rokas bikšu kabatās sabāzis, aizšļūkā sānis.

«Nu, redzēsim!» Zuments paglūn un, rokas bikšu kabatās sabāzis, aizšļūkā sānis.
..ar kādu zebiekstes lunkanību viņa aizmanījās man garām un kā paglūnēja manī savām zaļganajām acīm!
Ambainis nokrekšķinājās, iešķībi paglūnēja kaimiņā..

Avoti: 6-1. sējums