pagrūst
pagrūst -grūžu, -grūd, -grūž, pag. -grūdu; trans.
1.Grūžot pavirzīt (kur, kādā virzienā u. tml.). Grūst nelielu attālumu.
PiemēriPagrūst bluķi uz priekšu.
Stabili vārdu savienojumiPagrūst kāju priekšā.
1.1.parasti savienojumā ar «vaļā» Ar grūdienu pavērt (durvis, logu u. tml.).
PiemēriMarta piecēlās gultā sēdus un pagrūda vaļā logu. Svaiga gaisa strāva ieplūda istabā.
1.2.niev. Ar strauju kustību pavirzīt, pabīdīt (ko, kam). Ar strauju kustību nevērīgi, arī steigā padot, pasniegt (kādam ko).
Piemēri..kāds plikgalvis pagrūž viņai [oficiantei] izdoto sīknaudu, bet meitene lepni atbīda to atpakaļ.
2.Grūžot pavirzīt zem (kā), arī (kam) apakšā.
PiemēriDīriķis.. pašķielēja uz granātu kasti, tad sagrāba to, nocēla no plaukta un pagrūda zem lāvas.
Stabili vārdu savienojumiPagrūst zem deguna.
3.Parasti savienojumā ar «varēt», «spēt». Varēt (spēt) grūst.
PiemēriEs tā [neēdot] bez spēka palikšot un nevarēšot vairs ēveli pagrūst.
4.sar. Pazaudēt (parasti galda spēlēs, sporta spēlēs).
Piemēri«Cik partiju šaha vakar Lepnim pagrūdi?»
Avoti: 6-1. sējums