pajumte
pajumte -es, dsk. ģen. -šu, s.
pajumts -a, v.; retāk
1.Jumta daļa, kas ir izvirzīta pāri celtnes ārsienai. Vieta zem šādas jumta daļas.
PiemēriKlēts pajumtē bija piesisti egļu zaru kāši.
1.1.Celtne, ko veido uz balstiem novietots pārsegums. Arī nojume.
PiemēriPie zirgstaļļa bija piebūvēta pajumte, kur uzglabāja ratus, ragavas..
1.2.Telpa, vieta celtnē zem jumta.
PiemēriViņš uzkāpa kūtsaugšā. Pajumtē bija silts, siena pants vēl izelpoja aizgājušās vasaras smaržas.
2.Vieta, mītne, kur patverties, palikt kādu laiku. Arī mājoklis, mājvieta.
PiemēriPalikt bez pajumtes.
Avoti: 6-1. sējums