pajumte
pajumte -es, dsk. ģen. -šu, s.
pajumts -a, v.; retāk
1.Jumta daļa, kas ir izvirzīta pāri celtnes ārsienai. Vieta zem šādas jumta daļas.
PiemēriKlēts pajumtē bija piesisti egļu zaru kāši.
- Klēts pajumtē bija piesisti egļu zaru kāši.
- Aizsteigusies šķūņa pajumtē, viņa sameklē pāris skalu grozu un atstiepj šurp.
1.1.Celtne, ko veido uz balstiem novietots pārsegums. Arī nojume.
PiemēriPie zirgstaļļa bija piebūvēta pajumte, kur uzglabāja ratus, ragavas..
- Pie zirgstaļļa bija piebūvēta pajumte, kur uzglabāja ratus, ragavas..
- Katrai pārdotavai priekšā augstu pāri durvīm piestiprināts plats, no vairākiem audekla gabaliem sašūts pajumts un nolaists pāri trotuāram..
1.2.Telpa, vieta celtnē zem jumta.
PiemēriViņš uzkāpa kūtsaugšā. Pajumtē bija silts, siena pants vēl izelpoja aizgājušās vasaras smaržas.
- Viņš uzkāpa kūtsaugšā. Pajumtē bija silts, siena pants vēl izelpoja aizgājušās vasaras smaržas.
2.Vieta, mītne, kur patverties, palikt kādu laiku. Arī mājoklis, mājvieta.
PiemēriPalikt bez pajumtes.
- Palikt bez pajumtes.
- ..viņš [nelaimīgais vīrs] pat neiedomājās, ka līdz vakaram jāatrod pajumte, kur pārgulēt nakti.
- Irbe bija, tā sakot, dzimis, audzis un nodzīvojis savu laiku tēvutēvu pajumtā, ja daudz, tad bija izkļuvis ārpus draudzes robežām.
- Ilze būs divu māju saimniece, bet man nekad nebūs savas pajumtes.
- Šajā pasaulē neviens nespēj iegūt visu; vienam pieder droša pajumte un paliekamība, otram - sapņi, skaistums un šķiršanās.
Avoti: 6-1. sējums