pakārties
pakārties -karos, -karies, -karas, pag. -kāros; refl.
1.Izdarīt pašnāvību, sažņaudzot kaklu pakārtā cilpā un zaudējot balstu zem kājām.
PiemēriBramanis divas nedēļas bij dzēris kā bez prāta... pēc divām dienām viņu ieraudzīja pakārušos turpat lielceļa malā, kļavas zarā..
2.Refl. → pakārt1. Tikt pakārtam. Krītot aizķerties (aiz kā) un palikt karājoties.
PiemēriBet pasmagais [klucis] palidoja sāņus un, virvē pakāries, nāca atpakaļ.
3.parasti 3. pers.; reti Uz īsu brīdi izvirzīties, tikt izvirzītam (no kurienes) — parasti par galvu.
PiemēriDurvis čīkstēdamas paveras. Pakaras neskaidri saredzama, pinkaina galva brūnām acīm, spīdīgi baltiem zobiem.
Avoti: 6-1. sējums