pakomandēt
pakomandēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju; trans.
1.Neilgu laiku, mazliet komandēt.
Piemēri..skaļās rīkles īpašnieks droši vien kādreiz bijis ģenerālis un tagad vecumdienās, dzīvojot kopā ar sirmu večiņu, noilgojies kādu pakomandēt.
- ..skaļās rīkles īpašnieks droši vien kādreiz bijis ģenerālis un tagad vecumdienās, dzīvojot kopā ar sirmu večiņu, noilgojies kādu pakomandēt.
- «Nu, meitiņ, brauksim? Pēc pusotras stundas būsim galā. Pakomandē brāļus - un laižamies..»
- Nodarbības ar dzīvniekiem bērnos rada sevišķu prieku, interesi un runas impulsu. Bērni paši lūdz, lai atļauju viņiem pakomandēt suni.
1.1.intrans.
PiemēriBeigu beigās viņa Jurim cirvi vienkārši atņēma, teikdama: «Tagad pacirtīšu es, bet jūs pakomandējiet.»
- Beigu beigās viņa Jurim cirvi vienkārši atņēma, teikdama: «Tagad pacirtīšu es, bet jūs pakomandējiet.»
- Ka tikai var dūšīgāk pakomandēt, un, kas zin, radīsies iespaids, ka dažs skuķis gudrs kā profesors..
Avoti: 6-1. sējums