pakārties
pakārties -karos, -karies, -karas, pag. -kāros; refl.
1.Izdarīt pašnāvību, sažņaudzot kaklu pakārtā cilpā un zaudējot balstu zem kājām.
PiemēriBramanis divas nedēļas bij dzēris kā bez prāta... pēc divām dienām viņu ieraudzīja pakārušos turpat lielceļa malā, kļavas zarā..
- Bramanis divas nedēļas bij dzēris kā bez prāta... pēc divām dienām viņu ieraudzīja pakārušos turpat lielceļa malā, kļavas zarā..
- Tad jābrauc kalnā, kur kūp Pupu skolas skurstenis. Tur senāk esot skolotājs palicis traks un vēlāk laikam pakāries.
- Ēriks, ko Elīze aklā mātes mīlestībā ilgi slēpusi no pelnītā soda, dzīvi beidz pakaroties.
2.Refl. → pakārt1. Tikt pakārtam. Krītot aizķerties (aiz kā) un palikt karājoties.
PiemēriBet pasmagais [klucis] palidoja sāņus un, virvē pakāries, nāca atpakaļ.
- Bet pasmagais [klucis] palidoja sāņus un, virvē pakāries, nāca atpakaļ.
- Man kājiņa paslīdēja, Pakārās cepurīte.
- pārn. Vācieši, gaidīdami uzbrukumu, izšāva pirmo gaismas raķeti. Tā uzskrēja augstu, uzliesmoja un pakārās tūliņ zem bāli pelēkā mākoņa.
3.parasti 3. pers.; reti Uz īsu brīdi izvirzīties, tikt izvirzītam (no kurienes) – parasti par galvu.
PiemēriDurvis čīkstēdamas paveras. Pakaras neskaidri saredzama, pinkaina galva brūnām acīm, spīdīgi baltiem zobiem.
- Durvis čīkstēdamas paveras. Pakaras neskaidri saredzama, pinkaina galva brūnām acīm, spīdīgi baltiem zobiem.
Avoti: 6-1. sējums