pakšķēt
pakšķēt parasti 3. pers., pakšķ, pag. pakšķēja
pakšēt parasti 3. pers., pakš, pag. pakšēja; intrans.; retāk
1.Radīt paklusu, īslaicīgu troksni (piemēram, par šķidruma lāsēm, arī nelieliem krītošiem priekšmetiem, kas atsitas pret ko). Atskanēt šādam troksnim.
PiemēriVējā sakustas aizkars. Krīt pirmās lāses, pakšķ pret zemi...
- Vējā sakustas aizkars. Krīt pirmās lāses, pakšķ pret zemi...
- Kaspars dzird, kā no airu galiem, lēni pakšķēdamas, pil ūdens lāses.
- Šķībā vītola lapotni sakrātais miklums lielām lāsēm lēni pakšēja ūdenī..
- ..rudenī uz melnā klona pakšķēdami krita kastaņi..
- ..lodes sāka pakšķēt pavisam tuvu, vaigu apšļāca dubļi...
1.1.Darbojoties radīt paklusus, īslaicīgus, ritmiskus trokšņus (piemēram, par iekārtām, ierīcēm). Atskanēt šādam troksnim.
PiemēriMotors sāka pakšķēt.
- Motors sāka pakšķēt.
- Tad mēs šāvām, ka pakšēja vien.
Avoti: 6-1. sējums