palama
palama -as, s.
Vārds, vārdu savienojums, kurā sauc (cilvēku, izceļot vai arī piedēvējot kādu, parasti negatīvu, īpašību, pazīmi). Iesauka.
PiemēriNeglīta palama.
- Neglīta palama.
- «Cūkausis! Cūkausis! Re, kur Cūkausis!» bērni spiedza, uz augšu lēkādami. Šī palama Jānītim pielipa vēl stingrāk nekā melnie dubļi.
- «Ar iesaukām jābūt uzmanīgam, jo mūsu pagastā kāds puisis nez kā dabūja palamu «līkais» un noslīcinājās..»
- Agrāk katram.. saimniekam bija sava iesauka. Vispār, kam bija kāda spilgtāka īpašība raksturā vai rīcība, tas varēja būt drošs, ka dabūs sev atbilstīgu palamu.
Avoti: 6-1. sējums