panīkt
panīkt -nīkstu, -nīksti, -nīkst, pag. -nīku; intrans.
1.Kļūt vārgam, nespēcīgam, pagurušām, arī nabadzīgam, trūcīgam.
PiemēriPati Made aiz rūpēm un miesas nespēka tā bija panīkusi, ka tik gandrīz no žēlastības kāds saimnieks to pieņēma savā pajumtā par vaļinieci..
1.1.Kļūt vājam, noliesējušam (par dzīvniekiem).
PiemēriPat tik nožēlojami panīcis, īsts kaulu kambaris, šis dzīvnieks neizskatījās ne pēc parasta ganu suņa, ne sētas sarga..
1.2.Vāji attīstoties, arī augot nelabvēlīgos apstākļos, kļūt sīkam, kroplīgam, arī mazražīgākam (par augiem). Kļūt tādam, kur augi samērā vāji attīstās, nīkuļo, ir mazražīgi (piemēram, par tīrumu).
PiemēriPanīkuši ogulāji.
2.Kļūt maznozīmīgam, ekonomiski vājam.
PiemēriPanīcis uzņēmums.
2.1.Apsīkt (par kultūras parādībām, cilvēka jaunrades spējām).
Piemēri..pirmajos pēcrevolūcijas gados [pēc 1905. gada revolūcijas] panīka oriģināldramaturģija. Blaumanis rakstīja maz, Rainis aizceļoja, un latviešu dramaturģijā uzpeldēja lēti spīdekļi.
3.Neilgu laiku atrasties neērtos, nogurdinošos apstākļos, arī bezdarbībā, garlaicībā.
PiemēriVilciens iet tikai krietni uz rīta pusi; dziedi vai raudi, kādu stundiņu vēl jāpanīkst šepat.
Avoti: 6-1. sējums