panesīgs
panesīgs -ais; s. -a, -ā
panesīgi apst.
1.Pacietīgs, izturīgs (par cilvēkiem vai dzīvniekiem).
Piemēri«Neder, mās, nelaimē tikai gausties un izsamist, cilvēkam jābūt panesīgam, lai pēc nedienas dzīvotu tālāk...»
- «Neder, mās, nelaimē tikai gausties un izsamist, cilvēkam jābūt panesīgam, lai pēc nedienas dzīvotu tālāk...»
- ..bet pret svešiem.. viņa rādījās.. pavisam otrāda par savu vīru, kas, to pašu nastu nesdams, bija lēns un panesīgs pret citiem.
- Varbūt arī nevajadzētu Oļu iepriekš biedēt, bet pamazām rūdīt viņu stipru un panesīgu..
- pārn. Atmiņa ir panesīga pret gadu svaru, lietus, krusas un vēju mūžību un karu...
1.1.Tāds, kurā izpaužas šādas īpašības.
Piemēri..[rakstnieku] īpaši saista Sibīrijas sievietes stiprais, panesīgais raksturs.
- ..[rakstnieku] īpaši saista Sibīrijas sievietes stiprais, panesīgais raksturs.
- Brīviņu saimniece tikai panesīgi nopūtās.
- ..brigadieri.. vienlīdz panesīgi uzklausīja gan cildinājumus, gan aizrādījumus.
1.2.Izturīgs (par augiem, to daļām).
PiemēriEglīte ir izturīgs, panesīgs koks, bet tai ziemā klājās tik grūti, ka bija ko turēt vēl nepiedzīvotā kailsalā.
- Eglīte ir izturīgs, panesīgs koks, bet tai ziemā klājās tik grūti, ka bija ko turēt vēl nepiedzīvotā kailsalā.
Avoti: 6-1. sējums