paprasīt
paprasīt -u, -i, -a, pag. -īju; trans.
1.Prasīt (parasti īsi) un pabeigt prasīt. Arī palūgt.
PiemēriPēkšņi Antons atcerējās, ka aizmirsis kapteinim paprasīt kompasu..
- Pēkšņi Antons atcerējās, ka aizmirsis kapteinim paprasīt kompasu..
- ..uzmodies [Ješka] paprasīja priekšstrādniekam pusrubli un aizsūtīja gana puiku uz Vīksnas krogu pēc pusstopa...
- ..izmeklētājam tā vien šķita, ka viņi [zēni] tūlīt paprasīs, lai iedod pašaudīt ar pistoli.
2.Pajautāt.
PiemēriLaikam biju aizsnaudies. Te Eida buksnīja, lai paturot grožus, kamēr šis ieskriešot paprasīt ceļu.
- Laikam biju aizsnaudies. Te Eida buksnīja, lai paturot grožus, kamēr šis ieskriešot paprasīt ceļu.
- «Tu darītu prātīgi, ja paprasītu man, kādēļ es gāju pie viņa.»
- Viņš gan piemirsa paprasīt, kā īsti var zināt, vai zivs pieķērusies vai ne..
2.1.intrans.
PiemēriKo darīt, kā atrast ostu? Ielas kā izslaucītas, neviena cilvēka, kam paprasīt.
- Ko darīt, kā atrast ostu? Ielas kā izslaucītas, neviena cilvēka, kam paprasīt.
Avoti: 6-1. sējums