pasprukt
pasprukt -spruku, -sprūc, -sprūk, pag. -spruku; intrans.
1.Pēkšņi, ar rāvienu atbrīvoties (piemēram, no saites).
PiemēriNez kādā ceļā pasprucis vaļā kaimiņu vērsis, izārdīdams govju aploku.
Stabili vārdu savienojumiKā no ķēdes pasprucis (arī norāvies).
1.1.Strauji atlaisties vaļā (parasti par rokām).
PiemēriUz arkla līgodamies sēž Boriss.. Pēkšņi arkls strauji salecas uz augšu, roka pasprūk vaļā, un pats viņš pārvēlas pār korpusa rāmi zemē...
1.2.Ātri, pēkšņi atraisīties, atbrīvoties (par ko sasietu, sastiprinātu).
PiemēriŠķiet, pašam velnam te pasprucis vaļā lielais akmeņu maiss - tā er tiem piebārstīta jūra un plata zemes josla, kas aizstiepjas tālu cauri visai Ziemeļvidzemei.
2.sar. Ātri, bēgšus pavirzīties.
PiemēriAris strādāja pajumtē vai vismaz varēja pasprukt pajumtē - kad sākās kārtējā [lietus] gāze.
3.parasti 3. pers.; sar. Neviļus, negribēti tikt pateiktam, izrunātam (par vaidu, izteikumu u. tml.). Izsprukt (2).
PiemēriAizvainota iekodu lūpa, lai atkal nepaspruktu kāds nelāgs vārds.
3.1.Neviļus, negribēti rasties, sākties (par smiekliem, asarām u. tml.).
Piemēri«Es? Atradusi antiņu!» Indulim pasprūk tādi smiekli, tādi nelāgi smiekliņi.
4.parasti 3. pers.; sar. Sprūkot izkrist, izslīdēt. Izsprukt (3).
PiemēriNastu pār plecu uzmetot, tējkanna paspruka un izlidoja uz grīdas..
Avoti: 6-1. sējums