Visi mani biedri ar viņu [meiteni] tērzēja, smējās. Laikam biju piedzimis pastulbs. Es varēju tikai stāvēt un skatīties kā pasakā, kā burvībā.
Lonijas savtīgā interese kā neredzama roka uzvilka atsperes pastulbajiem lauku jaunbagātniekiem, un tie satracināti, iekārdināti sāka griezties ap viņu kā vilciņi.
Abi jaunieši pastulbi smaidīja, kā mēdz sacīt, pār visu ģīmi, un likās pilnā mērā ar sevi apmierināti.
