pazibsnīt
pazibsnīt -īju, -ī, -ī, pag. -īju; intrans.
1.Īsu brīdi zibsnīt (par gaismas avotu, gaismu, arī par ko tādu, kas atstaro gaismu).
PiemēriSaule rietēja un nevarēja norietēt. Tā lēnām grima aiz meža, bet tad pēkšņi kā kaitēdamās atkal pazibsnīja caur koku zariem..
1.1.Panākt, ka (kas) īsu brīdi zibsnī.
PiemēriLeinasars montēja motoru, bet bālais mijkrēslis traucēja... Kad citādi vairs nevarēja, pazibsnīja ar kabatas bateriju.
1.2.pārn. Ātri paskatīties (parasti paužot spēcīgas jūtas).
Piemēri«Ak šitāds tu esi!» Irma draudīgi pazibsnīja ar acīm uz Jāni.
1.3.trans.; pārn. Ātri pavērst (acis, skatienu, parasti paužot spēcīgas jūtas).
Piemēri«Rudītei nevajadzēja braukt..» Rudīte to dzird un nikni pazibsnī acis uz Kārlēna pusi.
1.4.pārn. Pēkšņi uz īsu brīdi izveidoties (apziņā) — parasti par domu.
Piemēri..Tatjana nenāca. Kas zin, viņa varēja arī neatnākt, pazibsnīja smeldzoša doma.
Avoti: 6-1. sējums